Balss nerimās. Uz ekrāna parādījās paprāva priekšpilsētas istaba agrā rīta stundā. Bija redzams, kā vīrs iebīda gultu sienā un noņem bērnu stūrīša aizžogojumu, bet sieva uzgriež automātiskā brokastu izsniedzēja numuru un sastata galdu. Sēdēdami pie galda, uz kura starp sulu traukiem un bērnu azaidu, protams, kūpēja arī pa krūzītei karsta kafita katram, viņi, it kā viens otru pārliecinādami, runāja par to, cik gudri un drosmīgi rīkojušies, pieteikdamies par Venēras raķetes pasažieriem. Pēdējam jautājumam no mazuļa mutes («Māmiņ, kad es izaugšu liels, vai es drīkstēšu ņemt līdzi savus mazos puisīšus un meitiņas uz kādu tikpat jauku vietu kā Venēra?») sekoja vesela virkne fantastisku ainavu, kas rādīja Venēru tādu, kāda tā izskatīsies ap to laiku, kad mazais būs pieaudzis, — ar zaļām ielejām, kristāldzidriem ezeriem, brīnišķām kalnu tālēm.
Reportāža nenoliedza, bet arī ne ar vārdu nepieminēja hidroponiku un desmitiem gadu ilgstošas neērtības hermētiski noslēgtajās kabīnēs, grūtības, kas būs jāizcieš pirmajiem pārceļotājiem, apgūstot Venēras bez- skābekļa atmosfēru un darbojoties bezūdens apstākļos.