— tur jūs redzējāt pirmo no šīm jaunajām pasaulēm.
Kā jūs jau būsiet nomanījuši, nekad neesmu izjutis simpātijas pret Metu Ranstedu. Viņš ir visīstākais misters Spiegs, un man ir aizdomas, ka viņš noklausās pat mūsu iekšējās telefona sarunas. Viņš noteikti jau sen bija izspiegojis Venēras projektu, jo pat cilvēks ar ģeniālu uztveri un reakcijas spēju nebūtu varējis sacerēt tādu runu tik īsā laika sprīdī. Kamēr mēs pārējie vēl centāmies sagremot to, ko Faulers Šokens bija mums pavēstījis, Ransteds jau atkal rausās kājās.
— Džentlmeņi, — viņš dedzīgi iesāka,
— tas patiešām ir ģēnija cienīgs darbs. Tā nav vis kaut kāda Indija. Un tā nav parastā prece, kas šoreiz jāreklamē. Ir pārdodama vesela planēta! Es apsveicu jūs, Fauler Šoken, jūs, jaunās pasaules Klaivu, Bolivaru, Džonu Džeikobu Astoru!
Kā jau teicu, Mets runāja pirmais, bet tad cits pēc cita cēlās kājās pārējie un atkārtoja aptuveni to pašu. Ari es. Tas bija viegli, es to biju darījis gadiem ilgi, Ketija mani neparko negribēja saprast, un es jokojot centos viņai ieskaidrot, ka tas ir tikpat kā reliģisks rituāls vai tradīcija — līdzīga šampānieša pudeles sadauzīšanai pret kuģa priekšgalu vai nevainīgas meitenes upurēšanai pļaujas svētkos.