Miegs bija kā ar roku atņemts. Dre- bosiem pirkstiem steigšus aizdedzu lampu un sāku ģēr­bties. Pusdivpadsmit… Kas īsti ir ar šo sievieti, kurai nelādzīgas dzemdības? Hm… nepareiza guļa… šaurs iegurnis. Vai varbūt kaut kas vēl ļaunāks? Kas zina, va­jadzēs lietot stangas. Vai varbūt sūtīt viņu tieši uz pil­sētu? Taču par to nav nemaz ko domāt! Visi teiks — ir nu gan varens dakteris, nav vārdam vietas! Un man arī nav tiesību to darīt. Nē, jālūko vien pašam tikt galā. Bet ko iesākt? Jods viņu zina! Tīrais posts, ja apjukšu, kauns no* vecmātēm. Tomēr vispirms jāpaskatās, nav ko iepriekš uztraukties…

Apģērbos, uzmetu plecos mēteli un, klusībā cerēdams, ka viss beigsies laimīgi, pa ļodzīgām laipām lietū skrēju uz slimnīcu. Pustumsā pie ieejas varēja saskatīt ratus, zirgs ar kāju iespēra pa satrunējušo laipu.

—  Vai jūs atvedāt dzemdētāju? — es nez kāpēc uzru­nāju stāvu, kas kūņojās līdzās zirgam.

—  Mēs… mēs gan, tētiņ, — žēli atsaucās sievietes balss.

Kaut gan bija vēla stunda, slimnīcā valdīja rosība un steiga. Pieņemamā telpā mirkšķinādama dega spožlampa. Gaitenītī, kas veda uz dzemdību nodaļu, man garām pa­šāvās Aksiņja ar mazgājamo bļodu. Aiz durvīm piepeši ieskanējās un noklusa vājš vaids. Atvēru durvis un iegāju dzemdību istabā. Nelielo, izbalsināto telpu spilgti apgais­moja griestu lampa.