Līdzās operāciju galdam gultā gu­lēja līdz zodam ar segu apsegta jauna sieviete. Viņas seja bija sāpēs saviebta, sāvilgušās matu šķipsnas lipa pie pieres. Anna Nikolajevna ar termometru rokā gatavoja šķīdumu Esmarha krūzē, bet otra vecmāte — Pelageja Ivanovna skapītī raudzīja tīrus palagus. Feldšeris, at­balstījies pret sienu, stāvēja Napoleona pozā. Mani ierau­dzījuši, visi sarosījās. Dzemdētāja atvēra acis, sāka lau­zīt rokas un atkal žēli un smagi ievaidējās.

—   Nu, kas par nelaimi? — es noprasīju un pats nobrī­nījos par savu toni — tik pašpaļāvīgs un mierīgs tas bija.

—   Šķērsguļa, — Anna Nikolajevna ātri atbildēja, tur­pinādama liet šķīdumā ūdeni.

—   Tā-a, — es novilku, saraukdams pieri, — nu, paska­tīsimies …

—   Dakterim mazgāt rokas! Aksiņja! — nekavējoties uz­sauca Anna Nikolajevna. Viņas seja izskatījās svinīga un nopietna,

Kamēr tecēja ūdens, noskalodams putas no rokām, kas ar suku bija noberztas sarkanas, uzdevu Annai Nikola- jevnai nenozīmīgus jautājumus, piemēram, cik sen dzem­dētāja atvesta, no kurienes viņa ir … Pelagejas Ivanovnas roka atmeta segu, un es, uz gultas malas apsēdies, ar viegliem pieskārieniem sāku aptaustīt uzblīdušo vēderu. Sieviete vaidēja, izstiepās, krampjaini sažņaudza un ņur­cīja pirkstos palagu.

—   Mieru, mieru… pacieties, — es sacīju, uzmanīgi pieskardamies izspīlētajai, karstajai un sausajai ādai.

Taisnību sakot, pēc tam kad pieredzējusī Anna Nikola- jevna bija man visu pateikusi priekšā, izmeklēšana kļuva gluži lieka. Lai taustītu cik taustīdams, vairāk par Annu Nikolajevnu es tik un tā neuzzinātu. Viņas noteiktā diag­noze, bez šaubām, bija pareiza: šķērsguļa. Diagnoze skaidra. Bet ko tālāk? …