Uzacis raukdams, turpināju vēderu aptaustīt no visām pusēm un iesāņus centos palūkoties vecmāšu sejās. Tās izskatījās saspringti nopietnas, un abu acis liecināja, ka mana rīcība tiek vērtēta atzinīgi. Patiesi, manas kustības bija pārliecinošas un pareiz-as, bet savas bažas es pacentos noslēpt pēc iespējas dziļāk un tās ne ar ko neizrādīt.

—  Tā, — nopūzdamies.teicu un piecēlos kājās, jo ārējā apskate bija galā, — paskatīsimies no iekšpuses.

Atkal Annas Nikolajevnas acīs pavīdēja atzinība.

—   Aksiņja!

Atkal lija ūdens.

«Ai, kā tagad derētu palasīt Doderleinu!» skumīgs do­māju, ziepēdams rokas. Ak vai, tagad tas nebija iespējams! Un ko gan Doderleins šai mirklī man līdzētu? Nomazgāju biezās putas, noziedu pirkstus ar jodu. Pelagejas Iva­novnas rokās nočaukstēja tīrais palags, un, noliecies pie dzemdētājas, es piesardzīgi un bikli sāku iekšējo apskati. Atmiņā man neviļus atausa aina dzemdību klīnikas ope­rāciju zālē. Spilgti deg elektriskās spuldzes matētos lod­veida kupolos, spoža flīžu grīda, visur laistās krāni un aparāti. Asistents sniegbaltā uzsvārcī rīkojas ap dzemdē­tāju, viņam līdzās trīs palīgi — ordinatori, ārsti prakti­kanti, bars studentu — kuratoru. Labi, gaiši un droši.