Turpretī es te esmu pilnīgi viens; manā ziņā ir sieviete, kas cieš mokas; esmu par viņu atbildīgs. Bet, kā palīdzēt, nezinu, jo dzemdības tuvumā esmu redzējis tikai divas reizes mūžā klīnikas apstākļos, un tās bija pilnīgi normālas. Tagad izdaru izmeklēšanu, bet no tā nekļūst
vieglāk ne man, ne dzemdētājai; es itin nekā nesaprotu un nevaru tur iekšā nekā sataustīt.
Taču ir laiks par kaut ko izšķirties.
— Šķērsguļa… ja nu tā ir šķērsguļa, tad nepieciešams … nepieciešams …
— Bērnu aiz kājiņas pagriezt taisni, — Anna Nikola- jevna nenocietās un it kā pie sevis noteica.
Vecs, pieredzējis ārsts būtu uzmetis vecmātei greizu skatienu par to, ka viņa steidzas izteikt savus secinājumus … Taču es nepiederu pie tiem, kas ātri apvainojas…
— Jā, — dziļdomīgi apstiprināju, — bērns aiz kājiņas jāpagriež taisni.
Un man acu priekšā sāka ņirbēt Doderleina lappuses. Taisnais pagrieziens … kombinētais pagrieziens … slīpais pagrieziens … Lappuses, lappuses … un tajās attēli. Iegurnis, saliekti, cieši saspiesti mazuļi ar milzīgām galvām … atliekta rociņa, ap to cilpa.
To taču es lasīju pavisam nesen. Un turklāt pasvītroju, cītīgi domāju līdzi katram vārdam, iztēlojos kopsakaru starp atsevišķām daļām un visus paņēmienus. Un lasot šķita, ka viss teksts iespiežas atmiņā uz mūžīgiem laikiem.