Dziļi pārliecinātos ticīgajos tāda loma eshatoloģijai ir saglabājusies līdz mūsu dienām. Un tieši tāpēc, ka antagonistisko šķiru sabiedrībā pastāv naidīgas šķiras un līdz ar to dzīves labumu dažādas izmantošanas iespējas, eshatoloģija eksistēs līdz šķiru sabiedrības likvidēšanai.

Eshatoloģiskie ticējumi ir nevienādi ne vien galve­najās reliģijās — kristietībā, islamā, budismā un citās, bet arī šo reliģiju dažādajos novirzienos. Tā, piemēram, lai gan visām kristietības konfesijām galvenais ideolo­ģiskais pamats ir viens — Bībele, — tomēr katrai no tam ir savādāki eshatoloģiskie ticējumi. Kristīgajām baznīcām ar hierarhisku iekārtu (katolicismam un pa­reizticībai) eshatoloģiskie ticējumi galvenokārt virzīti uz ticīgo iebaidīšanu ar aizkapa dzīvē gaidāmo dieva sodu par nepaklausību svētajiem rakstiem un garīga­jiem vadoņiem. Daudzus savus eshatoloģiskos ticēju­mus šīs baznīcas pamato nevis uz Bībeli, bet uz tradī­ciju, t. i.; uz baznīcas izveidotajām mācībām. Pro- testantiskās baznīcas un protestantiskie novirzieni tradīciju ir atmetuši un par vienīgo ticības pamatu uzskata tikai Bībeli. Šis reliģiskais novirziens lielāku uzmanību pievērš mācībai par pasaules galu un ar to saistītajiem notikumiem.

Lai izprastu eshatoloģijas vietu reliģijā kā sabiedris­kās apziņas formā, nepieciešams atcerēties, ka jebkurā reliģijā ietilpst vismaz trīs četri elementi.