Apspiestos mācīja bez kurnēšanas nest smago jūgu un paklausīt kungiem. Kas šinī dzīvē pacietīšot pārestības, tas par to saņemšot labklājību paradīzē. Kas to nedarīšot, to sagaidīšot dieva sods ar elles mokām. Tādu reliģiju ķeizars Konstantīns atzina par vispiemērotāko Romas vergturu iekārtai. Viņš aiz­liedza kristiešu vajāšanas, un kristietība pakāpeniski kļuva par valsts reliģiju.

Šādos apstākļos kristiešiem izveidojās eshatoloģija, kuras galvenie elementi caur jūdaismu vai tiešā veidā bija pārņemti no parsisma. Aizkapa dzīve tika cieši saistīta ar atmaksas jēdzienu. Izveidojās mācība par pastartiesu, par paradīzes labumiem, elles mocī­bām un šķīstītavu. Paradīzi iedomājās kaut kur augšā, jo no augšienes zeme saņēma ari citus labumus, kā sau­les gaismu, siltumu un lietu. Elli meklēja pazemē, kur ir tumsa un no kurienes caur vulkānu krāteriem pace­ļas dūmi, uguns un verdoša lava.

Pirmatnējais cilvēks savu pēcnāves dzīvi iedomājās tādu pašu kā savu pirmo dzīvi miesā, un tāpēc eshato- loģiskie ticējumi viņu ietekmēja mazāk. Verdzības laik­metā ekspluatācijas jūgā nomāktie zaudēja cerību panākt virs zemes labāku dzīvi un tāpēc pievērsās eshatoloģiskām ilūzijām par labākas dzīves iemanto­šanu pēc nāves. Šiem cilvēkiem eshatoloģiskie ticējumi nebija vairs tikai reliģijas blakus parādība, bet vissva­rīgākā lieta.