Pirmkārt, reliģiskie ticējumi, priekšstati, kuros ietilpst gan svēto rakstu materiāli, gan dogmatika, svēto dzīves aprak­sti, baznīcu tradīcijas utt. Vārdu sakot, visa reliģiskā ideoloģija un psiholoģija. Tātad ticība pārdabiskajam kā jebkuras reliģijas noteicošā pazīme.

Otrkārt, reliģiskais kults, rituāli, kas iegūst reliģisku nokrāsu tikai darbības saistībā ar ticību pārdabiskajam. Pretējā gadījumā tā būs tikai darbība, rīcība bez attie­cībām pret iedomāto pārdabisko un nebūs subjektīvajā apziņā saistīta ar reliģiju.

Treškārt, tā saucamās reliģiskās emocijas, jūtas, kuras pēc izcelšanās ir vispārcilvēciskas. Tikai atkarībā no to virziena uz izdomāto pārdabisko objektu tās iegūst reliģisku specifiku.

Ideoloģijas laukā eshatoloģija pieder pie pirmā un svarīgākā reliģijas elementa, kas nosaka pārējo ele­mentu «reliģiozitāti». Reliģisko ticējumu vidū eshatolo­ģija ir pakļauta galvenajai dogmai par dievu kā visas pasaules radītāju. Ticības simbolā eshatoloģijai pare­dzēta vieta beigās.

Reliģiskās psiholoģijas jomā, kurā valda atsevišķu ticīgo uzskati, nenoformētais pasaules uzskats un nesis- tematizētie priekšstati par savu reliģiju, eshatoloģija atkarībā no reliģiskās konfesijas, kā arī paša ticīgā rakstura, temperamenta, mācītāju ietekmes utt., var ieņemt relatīvi vissvarīgāko vietu viņa subjektīvajā apziņā. Sevišķi tas attiecas uz piētistiem.