Par cilvēka pēcnā­ves stāvokli Vecajā derībā izteikti gluži pretēji ieskati. Tā Zālamana mācītājā grāmatas 9. nodaļas 5., 6. un 10. pantā rakstīts: «Jo tie dzīvie zin, ka tiem jāmirst, bet tie nomirušie nezin it nekā, tiem arī vairs nav algas. Bet viņu piemiņa ir aizmirsta, un viņu mīlestība un viņu ienaidība un viņuskaudība jau ir iznīkusi, un tiem nav vairs daļas nemūžam pie nekā, kas notiek pa­saule … Visu, ko tava roka atrod, kas jādara, to dari tikuši; jo ne darba, ne padoma, ne ziņas, ne gudrības nav kapa, kur tu noej.»

Dzīvību miesai, pēc Vecās derības, piešķir nevis dvēsele, bet dieva dvaša jeb gars. Kad pirmais cilvēks Ādams bija iztaisīts no zemes pīšļiem, tad dievs «iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu; tad cilvēks tapa par dzīvu dveseli».[6] par dieva darbiem ebreju dziesminieks rak-

1   Eceķiēla gr„ 18. nod., 4. p. (Citāti no 1926. gada latviešu Bībe­les izdevuma.)

2   Dāvida dziesmas, 89. nod., 49. p.

3   Ijaba gr., 7. nod., 15. p.

4               Mozus pirmā gr., 2. nod., 7. p, sta: «. . . Tu [dievs]* atņēmi viņiem [dzīvniekiem] dvašu, tad tie mirst un paliek [top] atkal par pīšļiem. Tu sūti savu Garu, tad tie top radīti. . -»1 Šo dvašu jeb garu ebreji neiedomājās kā nemirstīgu dubultnieku, kas mīt cilvēkā, bet kā dieva dzīvības spēku. Cilvēkam mirstot, šis dzīvības spēks atstāj miesu un atgriežas atpakaļ pie dieva, kas to devis2 , tāpat kā ūdens pa upēm aizplūst atpakaļ jūrā, no kuras tas iztvaikojis un mākoņu un lietus veidā nonācis uz zemes.3