Tādējādi dieva atalgojums un sods tika piedēvēts cilvēkam viņa dzīves laikā. Tas sevišķi'spilgti redzams desmit baušļos — galvenajos ebreju reliģijas ētiskajos principos, kurus par savu morāles kodeksu pieņēmušas arī kristiešu konfesijas. Divos no tiem paziņots dieva atalgojums un sods. Bauslī par vecāku cienīšanu sacīts: «Godā savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvo tai zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos.»4 Bauslī, kurā aizliegts pielūgt dieva attēlus, lasāms: «.. . Jo es, tas Kungs, tavs Dievs, esmu stiprs un dusmīgs Dievs, kas piemeklē tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam pie tiem, kas mani ienīst, un dara žēlastību tūkstošiem, kas mani mīļo un manus baušļus tur.»[7] dieva atalgojums tātad pastāv ilga raūža un žēlastības piešķiršanā. Turpretī sods par tēvu grēkiem pastāv atriebībā, ko dievs uzliek viņu bērniem un bērnu bērniem līdz ceturtajam augumam. Par atmaksu pēc nāves vai pēc augšāmcelšanās baušļos nekas nav sacīts.
Citētajos Bībeles izteikumos bieži lasījam vardu «elle», ar kuru tulkots ebreju vārds «šeol». Apzīmējumu «elle» latviešu valodā saprot kā grēcīgu cilvēku soda vietu pazemē, kur grēciniekiem jādeg uguns zaņķī.