Vecās derības sarakstīšanas laikā vārdam «šeol» tadu nozīmi nepiešķīra. Ar šeolu saprata kapu vai bedri — tumšu vietu, kur jāguļ mirušajiem. Tie Vecās derības autori, kas domāja, ka dvēsele pēc nāves pa­liek dzīva, aprakstīja šeolu kā plašāku pazemes telpu, kura dveselem bija iespējamas arī kustības.

Jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras austrumu tautās no ticējumiem par dvēseles nemirstību bija iz­veidojusies mirušo dvēseļu «izsaukšanas» maģija, kas musu laikā pazīstama kā spiritisms. Mirušo dvēseļu izsaucējus jeb medijus ebreji toreiz nosauca par bur­vjiem. Kā teikts Zāmuēla pirmās grāmatas 28. nodaļā, ebreju ķēniņš Zauls mirušo izsaucējus izraidījis no sa­vas zemes. Karā ar filistiem Zauls tomēr esot apmeklē­jis mirušo izsaucēju, kas viņam esot izsaukusi mirušā ebreju virspriestera Zāmuēla garu.

Mirušo izsaukšanas iespēja Vecajā derībā nav ap­strīdēta, bet ir aizliegta šīs iespējas izmantošana. Tā pravieša Ezaijas grāmatā rakstīts: «Kad tie nu uz jums sacīs: vaicājiet tos pareģus un zīmju cienītājus, kas čirkst un čukst [tad sakait]: vai ļaudīm nebūs vaicāt savu Dievu? Vai tad mirušus būs vaicāt priekš dzī­viem?»1

Pasaules gala ideja ebrejiem bija sveša. Kur Vecajā derībā rakstīts par zemes izpostīšanu, tur ar vārdu «zeme» domāta kāda ierobežota teritorija, bet ne visa planēta Zeme. Ezaijas grāmatas autors 24. nodaļā, runā­jot par zemes izpostīšanu, nobeidz savu aprakstu ar ziņojumu, ka tajā pašā laikā ebreju dievs, godības ap­ņemts, valdīs Jeruzalemē uz Ciānas kalna.