Tā pati Ezaijas grāmata runā par jaunas debess un jaunas zemes radīšanu, uz kuras dzīvos dieva izredzētie.2 Tomēr tur nav sacīts, ka pirms šīs jaunradīšanas vecā zeme tiks iznīcināta. Šo jaunradīšanu autors iedomājas kā vecās zemes pārveidošanu vai izdaiļošanu.
Šur tur Vecās derības grāmatās pavīd mācība par augšāmcelšanos no miroņiem. Šī mācība spilgti izteikta pārsistu reliģijā. Pasaules gala laikā, māca pārsisti, atnāks pestītājs Saošiants un uzmodinās mirušos, lai dotu tiem atmaksu pēc viņu darbiem. Pārsisti dzīvoja ebrejiem kaimiņos, un viņu ticējumi varēja viegli nokļūt jūdaismā.
Jūdi sakuma augšāmcelšanos attiecināja tikai uz sava dieva Jahves pielūdzējiem, kamēr visi citi pēc nāves padoti mūžīgai iznīcībai. Šāds uzskats izteikts Ezaijas grāmatas 26. nod. 14. un 19. p. Sestajā gadsimtā pirms musu eras Bābeles gūstniecībā esošais pravietis Ece- ķiēls savas grāmatas 37. nodaļā sniedz sīku augšāmcelšanās aprakstu. Tur brikšķot stājas kauls pie kaula, tie tiek savienoti ar dzīslām un tad apklāti ar miesu un adu. Šajās miesās gars tiek iepūsts it kā ar vēju, pēc tam mirušie pieceļas un tiek nometināti uz jaunu dzīvi «Izraēļa zemē» — Palestīnā.