Ijaba grāmata, pēc zinātnieku sprieduma, sarakstīta apmēram Bābeles gūstniecības laikā. Grāmatā tēlota ganu dzīve Priekšāzijas tuksnešos. Tur cietējs Ijabs priecājas cerībā, ka viņa dievišķīgais pestītājs «pēcgalā celsies pār pīšļiem» un viņš tad skatīšot dievu.[9] Šinī izteikumā redzams ticējums pēcgalam jeb pasaules galam, kad mirušie tikšot uzmodināti un piecelti no kapiem.
Vecajā derībā pravieša Daniēla grāmata uzrakstīta pati pēdējā (168.—164. g. pirms m. ē.). Tā satur pravietojumus par pasaules iekārtas pārveidošanu pasaules «gala laikā». Tad «Laiku vecais» (dievs), pēc Daniēla vārdiem, noturēs tiesu pār cilvēkiem. Tiesā tiks atvērtas grāmatas, pēc kurām katram piespriedīs algu atbilstoši viņa darbiem. Tad dievs nodos valdību «Cilvēka dēlam», kuru jūdi identificē ar savu pestītāju — mesiju. Šis Cilvēka dēls kopā ar «visaugstākā svētiem ļaudīm» — ebrejiem pārvaldīs visas citas tautas uz mūžīgiem laikiem.1 Daniēla grāmatā jau skaidri izsacīts ticējums, ka pasaules galā notiks augšāmcelšanās. Autors te runā ne tikai par dieva ļaužu uzmodināšanu, bet arī par dievam nepatīkamu cilvēku uzmodināšanu «uz mūžīgu kaunu un negantību».2
Par dzīvi atjaunotajā zemē Ezaijas grāmatā sniegts sekojošs apraksts: «Jo, redzi, es radu jaunas debesis un jaunu zemi, un tās pirmās lietas vairs nepieminēs, un tās vairs nenāks prātā … Un es priecāšos par Jeruzalemi un līksmošos par saviem ļaudīm, un tur vairs netaps dzirdēta ne raudāšanas balss, ne kaukšanas balss.