Izveidojot mācību par dieva valstības uzcelšanu..

kristieši izmantoja Vecās derības rakstus. Sevišķu uz­manību tie pievērsa apokaliptiskajai pravieša Daniēla grāmatai, kurā daudz rakstīts par nākamām lietām un par pasaules gala laiku.

Daniēla grāmatas 12. nod. 4. p. sacīts: «Un tu, Da- niēl, apslēp šos vārdus un aizzieģelē šo grāmatu līdz pēdējam laikam, tad daudzi meklēs tikuši un atzīšana vairosies.» Kristieši bija pārliecināti, ka Daniēla grā­matā minētais «pēdējais laiks» ir pienācis un ka aiz- zieģelētā grāmata nu ir atdarīta. Tās pravietojumos viņi saskatīja, ka pestītāja — Cilvēka dēla atnākšanai jānotiek visdrīzākajā laikā. Pestītāju viņi iztēlojās citā­dāk nekā jūdi. Kristieši no pestītāja gaidīja kā atpestī­šanu no Romas jūga, tā arī atpestīšanu no grēka. Viņi iedomājās, ka Ezaijas 53. nodaļā aprakstītais klusucie- tējs jeb «jērs» ir dieva apsolītais pestītājs. Pēc pirm- kristiešu saprašanas, šis pestītājs ticis nokauts kā jērs par viņu grēkiem, bet tagad tas atnāks atpestīt viņus no pasaules ciešanām.

Starp kristiešiem radās kāds mistiski noskaņots ticī­gais, kas iedomājās, ka viņš esot pravietis, kam dievs atklājis savus noslēpumus.