Tas uzrakstīja savas «at­klāsmes» par pasaules pēdējiem notikumiem, pēc ku­riem virs zemes atnākšot pestītājs — jērs, lai sodītu grēciniekus un aplaimotu taisnos. Šie pareģojumi ap­rakstīti Parādīšanas grāmatā septiņu zieģeļu un septiņu bazūņu atainojumos.[13]

Parādīšanas grāmata uzrakstīta vairākos laika pos­mos. Tās pirmraksts, pēc pētnieku atzinumiem, ir 4- 9. nodaļas, 11. nodaļas 15. —19. p. un 19. nod. 1.—9. p. Šajās vietās pestītājs nosaukts par jēru, jo sākumā vārds Kristus viņam vēl nebija piedēvēts. Ticējums pestītājam — jēram turpināja veidoties, un Parādīšanas grāmatas vēlākajos papildinājumos tas no alegoriska jēra kļuva par «cilvēkdēlu» Jēzu Kristu, kas jau reiz bijis pasaulē mūsu ēras sākumā, piedzimis no sievietes un, lai atpestītu cilvēkus no grēkiem, ļāvis sevi sist krustā. Pēc nāves viņš uzcēlies no miroņiem un uz­braucis pie dieva debesīs, no kurienes kristieši gaidīja viņa otrreizēju atnākšanu pasaulē atbrīvot ticīgos no visām pārestībām un ciešanām. Primkristieši ticēja, ka šī Kristus otrā atnākšana notiks visā drīzumā, dzīvojot vēl tai pašai paaudzei, kas mūsu ēras septiņdesmitajā gadā pieredzēja Jeruzalemes izpostīšanu (Mateja ev. 24. nod.).

Antikrists

Kad pestītājs iedomātajā laikā neatnāca, tad šo at­nākšanu atlika uz arvien vēlāku laiku un mācīja, ka vispirms jānāk Antikristam.