Tikai visspēcīgāko .cilšu reliģiskie uzskati turpināja savu eksistenci ar nepieciešamajām izmaiņām jaunā, augstākā pakāpē jau kā valsts, vēlāk — pasaules reliģiskie uzskati. Tajos agrākie, lokālie cilšu piedzīvotie plūdi, zemestrīču pos­tījumi utt. pārvērtās jau pasaules plūdos, pasaules galā, pasaules tiesā utt.

No atsevišķu ģinšu un cilšu reliģiskajiem ticējumiem pilnveidojās valsts mēroga reliģijas, bet no priekšstata par atsevišķu cilvēku, dvēseļu dzīvi pēc nāves — uz­skati par pēcnāves valstību. Tas arī saprotams, jo ag­rāk par zemi uzskatīja tikai to vietu, kur dzīvoja attie­cīgā ģints. Vēlāk ar vārdu zeme saprata jau cilšu ap­dzīvoto, tad valsts teritoriju, bet tagad — visu planētu. Ja jau cilvēks pēc neizprotamās bezsamaņas, saules dūriena, slimības, pēc šķietamās nāves reizēm uzcēlās un turpināja dzīvot, tad kāpēc gan nevarētu uzcelties visi cilvēki, valstis, pasaule? Atbilstoši sabiedrības at­tīstībai veidojās arī tai atbilstoši uzskati, kaut arī ar nokavēšanos.

Ticējumu par debesu priekiem, par elles mocībām " un pasaules galu pirmatnējā kopienas sabiedrībā vēl nebija un nevarēja būt. Šie ticējumi rodas tikai tad; kad zināma sabiedrības daļa kļūst par citu cilvēku ap­spiedējiem un izmantotājiem.

Izveidojoties privātīpašumam, pirmatnējo kopienu nomainīja verdzības iekārta, kad sabiedrība sadalījās