šķirās — nabagajos un bagātajos, vergos un vergturos. Šo pārmaiņu sabiedrībā atspoguļoja arī eshatoloģija. Bagātos un varenos ekspluatatorus šinī dzīvē uzlūkoja par bagātiem un vareniem arī aizkapa dzīvē. No viņu gariem baidījās un pat pielūdza tos. Turpretim vergi palika tādi arī aizkapa dzīvē. Tas nozīmē, ka reliģija nav dieva atklāsme, bet gan konkrētās, pretrunīgās dzī­ves izkropļots, fantastisks atspoguļojums cilvēku sma­dzenēs. Līdz ar izmaiņām ražošanas attiecībās izmainās arī priekšstati par cilvēku savstarpējām attiecībām aiz­kapa dzīvē. Te spilgti izpaužas vēsturiskā materiālisma tēze par to, ka sabiedriskā esamība nosaka sabiedrisko apziņu. Reālie dzīves apstākļi atspoguļojas reliģiskajos uzskatos.

Ekspluatēto cilvēku dzīve kļuva arvien grūtāka un nepanesamāka, jo arvien vairāk izsmalcinājās un pa­stiprinājās ekspluatatoriskie izspiešanas paņēmieni. Ap­spiestie uzsāka cīņu par sava stāvokļa uzlabošanu, bet sacelšanās tika apspiestas un to dalībnieki sodīti ar nāvi. Saasinoties šķiru pretišķībām, pārveidojās arī ticē­jumi par aizkapa dzīvi. Apspiestās šķiras savā naidā pret apspiedējiem novēlēja pēdējiem pēcnāves mokas ellē. Turpretī tiem, kas cieta un bija godīgi, novēlēja aizkapa dzīves labumus un priekus.

Veidojot priekšstatus par aizkapa dzīves atalgojumu un sodu, cilvēki vadījās no verdzības laika apstākļiem.