Vergturi tērpās greznās drēbēs, dzīvoja lepnās pilīs, ēda un dzēra vislabāko, un viņu dzīve ritēja baudās un izpriecās. Ticīgo izlūzijās tāda tēlojās ari paradīze. Vergi savu dzīvi pavadīja grūtos darbos zem uzraugu pātagas, saules tveicē; to sodīšanai pielietoja dažādus spīdzināšanas rīkus. Tas palīdzēja veidot priekšstatu par elles mocībām.

Verdzības apstākļos izveidojās ari mācība par pasau­les galu, pasaules gala laika notikumiem un par pa­saules atjaunošanu. Kad vergu sacelšanās tika apspies­tas, viņi pievērsās cerībai, ka dievišķīga vara viņus atbrīvos un sodīs apspiedējus. Cilvēki redzēja, ka viņu likteņi ir cieši saistīti ar veselu tautu, valstu un lielu ze­mes apgabalu likteņiem. Ekspluatatoru šķira bija pār­vērtusi valsti par savu ieroci, lai uzkundzētos darbaļau­dīm, lai tos verdzinātu. Lielākās un stiprākās valstis uzbruka mazākajām un vājākajām, izpostīja zemi, slep­kavoja un laupīja, pārdeva verdzībā kara gūstekņus, bet palikušajiem lika maksāt smagus nodokļus.

Tas viss ietekmēja cilvēku eshatoloģisko ticējumu veidošanos. Redzot dzimteni izpostītu, piederīgos nonā­vētus vai aizvestus verdzībā un pašus atstātus bez pa­jumtes, viņi dega atriebībā pret spēcīgo uzbrucēju kaimiņvalsti. Viņu pareģi dārdināja draudu pērkonus, sludināja dievu sodu grēcīgajai cilvēcei un galīgu iz­postīšanu asarām un asinīm slacītajai zemei. Viņi sludi­nāja arī zemes atjaunošanu. Zemē valdīšot paradīzes krāšņums, un tā tikšot nodota par mūžīgu mājvietu die­vam patīkamajiem ļaudīm.