Mācība par pasaules galu senajās austrumu kultūr- zemēs bija pazīstama vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras. Šo mācību pauda pārsisti. Pasaules galā dievs sūtīšot no debesīm pestītāju, kas satriekšot visus ļaundarus, uzmodināšot mirušos, sodīšot grēciniekus, bet ticīgajiem radīšot jaunu zemi ar paradīzes apstākļiem. Šī mācība Mitras kulta veidā stipri izplatījās uz rietumiem starp grieķiem un romiešiem. Pat Romas armijā bija daudz Mitras ticīgo.
Kristietība tās sākuma posmā bija naidīgi noskaņota pret vergturu Romu. Kristieši gaidīja tās drīzu sabrukumu. Tomēr viņi atturējās no aktīvas cīņas. Pirms kristietības izcelsmes Romas impērijā vergi vairākkārt sacēlās, lai atbrīvotos no saviem izsūcējiem. Šīs sacelšanās vienmēr tika nežēlīgi apspiestas. Tāpēc daudzi apspiestie zaudēja cerību atbrīvoties saviem spēkiem un gaidīja palīdzību no debesīm. Tā radās mācība par pestītāja drīzu atnākšanu.
Kad Kristus atnākšana nenotika, kristiešu turīgākās aprindas un garīdznieki, vairoties no vajāšanām, sāka pastiprināti sludināt samierināšanos ar Romas valsti un tās vergturu iekārtu.