Tad viņš piemetās Aitu Nora, saorganizēja profesionālos krāvējus un vienā pašā dienā pacēla kravu transporta cenas par desmit centiem mārciņā. Par pateicības zīmi nesēji labprāt iegriezās viņa spēļu ellītēs, kur, spēlējot faraonu un ruleti, spēlmaņiem it laipni tika izblēdīta visa nopelnītā naudiņa. Taču viņš savu komerciālismu attīstīja tik naski, ka drīz vien kļuva neciešams; kādu vakaru nesēji iebruka viņa būdā, nodedzināja to, sadalīja banku un palaida viņu ceļā ar tukšu kabatu.

Neveiksmes viņu vajāt vajāja. Ar dažiem veikliem vīriem viņš vienojās par viskija vešanu pāri robežai pa slepenām, nevienam nezināmām takām, bet pazaudēja savus indiāņu ceļvežus, un jātnieku policija konfiscēja preci jau pirmajā reizē. Šīs un vēl daudzas citas neveiksmes viņu tā sarūgtināja un satracināja, ka, nonācis zeltraču nometnē pie Beneta ezera, viņš svinēja savu ierašanos, ālēdamies veselu diennakti. Zeltrači sagāja vienkop, piesauca arī viņu un pavēlēja tūdaļ vākties projām. Pret šādām sanāksmēm viņš juta dziļu bijāšanu, tādēļ nekavējoties paklausīja, turklāt tādā steigā, ka nejauši paķēra līdzi kāda zeltrača suņu pajūgu. Maigākā klimatā šāda rīcība būtu pielīdzināma zirga zagšanai; tāpēc viņš ceļam izraudzījās vienīgi neapdzīvotas vietas, šķērsoja Benetu, tālāk brauca lejup pa Tagišu un pirmo reizi apstājās atpūsties tikai tad, kad bija nokļuvis krietnas simt jūdzes uz ziemeļiem.

Tuvojās pavasaris, un daudzi ievērojamākie Dausonas iedzīvotāji steidzās uz dienvidiem, kamēr ledus vēl turējās stingrs, šos ļaudis viņš sastapa, ielaidās ar tiem valodās, iegaumēja to vārdus un mantas stāvokli. Viņam bija laba atmiņa un lieliska iztēle, un patiesības mīlestība nepiederēja pie viņa tikumiem.

II

Dausonas iedzīvotāji, allaž kārodami uzzināt kaut ko jaunu, apturēja Zibeņzeļļa kamanas, kad viņš traucās lejup pa Jukonu, un izgāja uz ledus viņam pretī.