Un tad sākās. Ziņas izplatījās ātri. Cilvēki spiedās tuvāk, lai apvaicātos par saviem draugiem un partneriem, un, kad jauni pienācēji stūma pirmējos nost, viņi bija pārāk satriekti, lai lādētos. Kad Zibeņzellis sasniedza krastu, viņu jau ielenca pāris simti zvērādu drānās ģērbušos zeltraču. Kad viņi sasniedza Kazarmas, viņš jau atradās veselas procesijas centrā, bet līdz «Operas» namam kļuva par kodolu satrauktam pūlim, kurā ikviens tīkoja kaut ko uzzināt par kādu ceļā devušos biedru. Katrs uzaicināja viņu iedzert. Vēl nekad neviens jaunatnācējs Klondaikā nebija uzņemts tik atplestām rokām. Visa Dau- sona dūca kā bišu strops. Tik daudz nelaimju tās vēsturē nekad nebija sagadījies vienkop. Visi ievērojamākie ļaudis, kas pavasarī devušies uz dienvidiem, gājuši bojā. Cilvēki birtin bira ārā no būdām. Iztrūcināti vīri skrēja šurp no strautiem un aizām, lai sameklētu cilvēku, kas atnesis tādas posta vēstis. Betlza sieva, kuras dzīslās ritēja arī krievu asinis, izmisusi čurnēja pie pavarda, šūpodamās šurp un turp un kaisīdama palsos pelnus savos ogļmelnajos matos. Pie Kazarmām sēri plandījās pusmastā nolaists karogs. Dausona apraudāja savus mirušos.