Dievs vien zina kādēļ Zibeņzellis izspēlēja šādu joku. Par vienīgo izskaidrojumu var pieņemt tikai to, ka viņš bija melis jau no dzimšanas. Piecas dienas viņš Klondaikā sēja asaras un sirdēstus un veselas piecas dienas bija Klondaikas vienīgais varonis. Vislabākajās mājās viņam piedāvāja pajumti un klātu gaidu. Krodzinieki deva dzert par velti. Apmeklējumi nebeidzās. Augstākie ierēdņi paši devās pie viņa, Konstantīns un citi policijas virsnieki viņam par godu sarīkoja Kazarmās mielastu. Bet tad kādu dienu valdības kurjers Devero apturēja piekusušos suņus pie zeltraktuvju inspektora kantora. Viņš esot pagalam? Kas to teicis? Lai tikai iedodot viņam vispirms gabalu aļņa cepeša, tad viņš parādīšot gan, cik beigts esot. Gubernators Volšs pašlaik esot Mazajos Lašos, O'Braiens ieradīšoties, tikko ūdeņi nāks vaļā. Beigts? Lai tikai vispirms pacienājot viņu ar ceptu aļņa gaļu, tad viņš gan parādīšot.

Un Dausona atkal dūca kā bišu strops. Karogs virs Kazarmām uzvijās masta galā, Betlza sieva nomazgājās un uzvilka tīras drānas. Sabiedrība smalkjūtīgi norādīja Zibeņzellim, ka viņam vajadzētu prasties. Un Zibeņzellis pratās — kā parasts, kopā ar cita saimnieka suņu pajūgu. Dausona gavilēja, kad viņš drāzās prom pa Jukonu, un novēlēja viņam pēc iespējas drīzāk nokļūt tur, kur beigu beigās likumīgā kārtā nonāk visi viņam līdzīgie. Tikai tad suņu īpašnieks atjēdzās, aizgāja sūdzēties pie Konstantīna, un viņam iedeva palīgos policistu.

Tā kā Zibeņzellis gribēja nokļūt Serklsitijā, bet pēdējais ledus jau kraukšķēja suņiem zem kājām, viņš izmantoja apstākli, ka dienas kļuva arvien garākas, un trenca suņus no agra rīta līdz vēlam vakaram. Turklāt viņš nešaubījās, ka suņu īpašnieks dzenas viņam pa pēdām, tādēļ gribēja pirms ledus sakustēšanās nokļūt Amerikas teritorijā.