Donalds un Deivijs bija tipiski neprašas, kādu Ziemeļos papilnam. Viņi bija Kanādā dzimuši skoti, pilsētnieki, kas neapdomības brīdī pametuši savus rakstāmgaldus kantorī, izņēmuši no bankas ietaupījumus un devušies uz Klondaiku zeltu rakt. Nu viņi bija iepazinuši visas Ziemeļu grūtības. Palikuši bez pārtikas, zaudējuši drosmi un noilgojušies pēc mājām, viņi beidzot bija nolīguši Klusā okeāna Piekrastes sabiedrībā par malkas cirtējiem sabiedrības tvaikoņiem ar norunu, ka pēc darba pabeigšanas viņus bez maksas nogādās mājās. Neapsverot, ko nozīme ledus iešana, viņi kārtējo reizi bija pierādījuši savu neat- jautību, izvēlēdamies par apmešanās vietu šo salu. Pat Zibeņzellis, kas ari nekā sevišķa nesajēdza par ledus iešanu lielā upē, tomēr bažīgi paraudzījās apkārt un pameta ilgu pilnu skatienu uz tālo upes krastu, kura stāvās kraujas solīja drošību pret ledu, kas gāzīsies šurp no ziemeļiem.
Paēdis pats un pabarojis suņus, viņš aizkūpināja pīpi un izgāja ārā, lai labāk apsvērtu situāciju. Sala, tāpat kā tās pārējās māsas šajā upē, austrumu pusē bija augstāka, un tur Donalds un Deivijs bija uzcēluši savu būdu un sakrāvuši augstus sastrādātās malkas strēķus. Tālais krasts atradās apmēram jūdzi attālu, bet no tuvākā krasta salu šķīra ap simt jardu plata pieteka. To ieraudzījis, Zibeņzellis pirmajā mirklī izjuta kārdinājumu iejūgt suņus un laisties uz cietzemi, taču, pamatīgāk ieskatījies, redzēja, ka ledum pāri brāžas ūdens straume. Gabalu lejāk upe strauji pagriezās uz vakariem, un līkumā bija vesels sīku saliņu labirints.