— Tajā vietā būs sastrēgums, — viņš pats pie sevis noteica. Salas lejasgalam, pa ledaino ūdeni peroties, tuvojās pusducis kamanu, acīm redzot, tās steidzās pa upi uz augšu uz Dausonu. Brauciens pa upi bija ne tikai bīstams, bet kļuva jau neiespējams; gandrīz vai pēdējā mirklī braucēji sasniedza salu un tūliņ devās pa meža cirtēju iemīto taku uz būdu. Viens no viņiem, apžilbis sniega gluži akls, nevarīgi tenterēja kamanām nopakaļis. Atbraucēji bija braši, jauni puiši vienkāršās drēbēs, ceļā noguruši, taču Zibeņzellis šādus ļaudis bija sastapis jau senāk un tūliņ saprata, ka tie nav kauls no viņa kaula.

— Hallo! Kā ir ar ceļu uz Dausonu? — pirmais pienācējs apjautājās, pārlaizdams skatienu Donaldam un Dei- vijam un ļaudams tam apstāties pie Zibeņzeļļa.

Sastopoties Ziemeļos, par pieklājības formām neviens sevišķi nedomā. Sarunas drīz vien kļuva vispārējas, tika stāstīti jaunumi gan no Jukonas augšteces, gan lejteces apvidiem. Taču jaunajiem atbraucējiem nekādu lielo jaunumu ko pastāstīt nebija, jo viņi ziemu bija pārlaiduši Minukā, savas tūkstoš jūdzes lejāk, kur nekas ievērojams nenotika. Turpretim Zibeņzellis tikko bija ieradies no okeāna piekrastes, tādēļ jaunie, sliedami nometni, bērtin apbēra viņu ar jautājumiem par ārpasauli, no kuras bijuši šķirti veselu gadu.

Dārdiens, kas piepe_ši pārmāca upes rēkoņu, lika visiem mesties uz upmalu. Ūdens slānis bija kļuvis krietni biezāks, un ledus, ko ūdens spieda no augšas un apakšas, centās atrauties no krastiem. Vērotāju acu priekšā pavērās plaisa, un gaisu pildīja spalgi, sausi blīkšķi, kas izklausījās pēc apšaudes uguns līnijā skaidrā diena.

No upes augšteces divi cilvēki trenca uz salu suņu pajūgu pa ledus joslu, ko vēl nesedza ūdens. Taču tajā pašā mirklī braucēji iekļuva ūdenī un sāka kulties pa to uz priekšu.