Ledus gabals, uz kura viņi nule vēl bija atradušies, atšķēlās un griezdamies aizvirpuļoja lejup. Plaisā ielauzās straume, iegremdēja braucējus līdz jostasvietai, parāva kamanas zem ūdens un draudēja noslīcināt suņus, kas bija sapinušies aizjūgā. Vīri apstājās, lai atbrīvotu, dzīvniekus un dotu tiem iespēju izpeldēt. Stindzinošajā ūdenī viņi aši satvēra aizjūga siksnas un pārgrieza tās. Tad turpināja lauzties uz priekšu pa burzguļojošo ūdeni un ļodzīgo ledu uz krastu, no kurienes viņiem starp krak- šķošajiem ledus gabaliem lēkšiem palīgā steidzās Zibeņzellis.

— Skat, lai nelabais mani parauj, tas taču ir Zibeņzellis no Montānas! — iesaucās vīrs, kuram Zibeņzellis patlaban palīdzēja uzrausties krastā un nostāties uz kājām. Mugurā viņam bija jātnieku policijas sarkanais mundieris, un viņš zobgalīgi pacēla labo roku salūtam.

— Man ir orderis jūsu apcietināšanai, Zibeņzelli, — viņš turpināja, izvilkdams no frenča krūšu kabatas saburzītu, izmirkušu papīru.

Zibeņzellis, noraudzīdamies uz satrakoto upi, paraustīja plecus, un policists, sekodams viņa skatienam, pavīpsnāja.

— Kur suņi? — noprasīja viņa ceļabiedrs.

— Džentlmeņi, — policists viņu pārtrauca, — šis mans biedrs ir Džeks Sazerlends, kuram pieder divdesmit otrais iecirknis Eldorado …

— Vai tikai jūs neesat Sazerlends, kas beidza universitāti deviņdesmit otrajā? — jautāja ar sniega aklumu sasirgušais puisis no Minukas, nedroši taustīdamies uz viņa pusi.

— Tas pats, — atsaucās Sazerlends, satverdams viņa roku.

— Un jūs?

— O, es esmu jaunāks, taču atceros jūs no tiem laikiem, kad vēl biju pirmajā kursā, jūs toreiz rakstījāt diplomdarbu. Puiši, — viņš pagriezies uzsauca pārējiem, — šis ir Sazerlends, Džeks Sazerlends, kādreizējais aizsargs universitātes izlasē. Nāciet šurp, zelta mednieki, iepazīstieties! Sazerlend, šis ir Grīnvičs, kas aizpagāju- šajā sezonā bija pussargs.