Pusstundu vēlāk, stāvēdams pie kamanām un sildoties vēzēdams rokas un mīņādamies, viņš ieraudzīja nākam Sipsu, kas vilka līdzi divus ņurdošus suņus. Tos ieraugot, viņa paša suņi kļuva nemierīgi, un viņš pāris reižu uzšāva tiem ar patagas kātu, līdz tie aprima. Viņš pats bija tuvojies nometnei pret vēju, tādēļ mazākais troksnītis draudēja viņu nodot.

— Iejūdz savējos pie pašām kamanām! — viņš pavēlēja, kad Sipsu bija dabūjusi abus suņus iejūgā. — Ma- nejie lai paliek priekšā.

Bet, tikko viņa to bija paguvusi, pārvietotie suņi metās virsū svešajiem. Kaut gan Hičkoks zvetēja suņus ar šautenes laidi, sacēlās troksnis un aizsniedza aizmigušo nometni.

— Nu mums būs suņu, cik uziet, — Hičkoks drūmi noteica, atraisīdams kamanām piesieto cirvi. — Jūdz iekšā katru, ko tev pasviedīšu, un sargā pajūgu!

Viņš pagājās gabaliņu uz priekšu un palika stāvam starp divām priedēm. Tur viņš gaidīja, kad tuvosies suņi, kuru rejas ieskanējās nakts klusumā. Palsajā sniega klajumā parādījās tumšs plankums, kas strauji kļuva lielāks un skaidrāk saredzams. Tas bija bara vedējsuns, kas joņoja slaidiem, vienmērīgiem lēcieniem un, pa vilku modei kaukdams, norādīja pārējiem virzienu. Hičkoks nostājās ēna. Tajā mirklī, kad suns skrēja garam, viņš palēcās uz priekšu, satvēra tā priekškājas, un dzīvnieks, apmetis gaisa kūleni, nokrita sniegā. Tad Hičkoks, labi notēmējis, iebelza sunim pa galvu zem auss un pasvieda to Sipsu. Kamēr Sipsu uzmauca sunim iejūgu, viņš ejā starp abiem kokiem ar cirvi aizturēja pārējos suņus, kas, baltos zobus šņakstinādami, zalgojošām acīm savelās vilnainā kamolā viņam pie kājām. Sipsu rīkojās ļoti ātri. Kad viņa ar pirmo suni bija tikusi galā, viņš palēcās uz priekšu, satvēra nākamo un pasvieda to meitenei. Tas atkārtojās vēl trīs reizes; tikai tad, kad kamanās bija iejūgti desmit ņurdoši suņi, viņš uzsauca: «Pietiek!»

Taču šajā mirklī jauns indiānis, cilts labākais skrējējs, ietriecās suņu barā un, izdalīdams belzienus pa labi un pa kreisi, lūkoja izlauzties cauri ejai starp abiem kokiem. Hičkoka šautenes laide notrieca indiāni vispirms uz ceļiem, tad tas saļima sniegā. Šamanis, kas sekoja jauneklim pa pēdām, to redzēja.