Viņš dzirdēja virsaiti skaļi strīdamies ar šamani, kaut kur tālākā kaktā, miegā laizdamies, žēli činkstēja izsalcis bērns. Pagriezies uz sāniem, viņš piesardzīgi pacēla galvu, pie sejas joprojām sajuzdams kažoka puķaino spalvu. Viņš centās ieklausīties elpā. Tā bija sievietes elpa; vajadzēja riskēt.

Uzmanīgi, tomēr diezgan stingri viņš piespiedās sievietei klāt un juta to no pieskārienā nodrebam. Viņš atkal sastinga un gaidīja, līdz kāda roka pārslīdēja viņam pār galvu un mirkli pakavējās cirtainajos matos. Nākamajā mirklī ta pati roka maigi pagrieza viņa seju uz augšu un viņš ielūkojās Sipsu acīs.

Viņa izturējās ļoti savaldīgi. It kā nejauši mainīdama stāvokli, viņa atspiedās ar elkoni pret ādu kaudzi, uzgūla ar visu augumu uz elkoņa un paplēta parku. Tā viņš tika pilnīgi nosegts. Pēc brītiņa Sipsu it kā nejauši paliecās uz priekšu, lai Hičkoks varētu brīvi elpot starp viņas roku un krūtīm, un, galvu noliekusi, piespieda ausi viņam pie lūpām.

— Kad pienāks izdevīgs brīdis, — viņš čukstēja, — izej no telts, ej pa vējam pāri sniega klajumam līdz priedulājam, kur strauts met līkumu. Tur tu atradīsi manus suņus un sagatavotas kamanas. Mēs šonakt dodamies ceļā uz Jukonu; tā kā mums jābrauc ļoti ātri, sagrāb visus suņus, kas gadās tuvumā, aiz skausta un velc tos uz strauta līkumu.

Sipsu papurināja galvu, bet acis viņai līksmi iemirdzējās, jo viņa lepojās, ka šis vīrietis tik daudz darījis viņas labā. Viņa, kā visas viņas tautas sievietes, jau kopš dzimšanas bija paradusi klausīt vīrieša gribai, un, kad Hičkoks atkārtoja «Nāc!», viņš to noteica ļoti stingri, viņš zināja, ka šis vārds tai ir likums, kaut arī meitene nekā neatbildēja.

— Neraizējies par iejūgiem, — viņš vēl piemetināja, posdamies projām. — Es tevi gaidīšu. Tikai nezaudē laiku. Diena aizdzīs nakti, tumsa mums par prieku ilgāk neuzkavēsies.