Viņš sēdēja klusēdams, noliektu galvu, juzdams sevī mostamies pirmatnēju spēku, varenāku par viņu pašu, juta sarosāmies savu senču nevaldāmo spēku. Vercs un Hozs ik pa brītiņam iesāņis paskatījās uz viņu, un šajos skatienos jautas tikko manāms, taču neapslēpjams nemiers. To juta arī Zigmunds. Hičkoks bija stiprs vīrs, un šo spēku viņi dažu labu reizi kopīgajās, briesmu pilnajās gaitas bija izjutuši uz savas ādas. Tādēļ viņi tagad ar zināmu ziņkāri un bailēm gaidīja, kas notiks, kad viņš sāks rīkoties.

Bet Hičkoks klusēja ilgi, ugunskurs jau sāka plēnēt, kad Vercs izstaipījās, nožāvājās un ieteicās, ka būtu laiks likties pie miera. Tad Hičkoks piecēlās un izslējās visā augumā.

— Esiet nolādēti pēdīgajās pekles ugunīs, gļēvie zaķ- pastalas! Es jūs vairs acīs negribu redzēt! — viņš mierīgi sacīja, bet viņa varenais spēks skanēja katrā vārdā, balss noskaņa pauda visciešāko apņēmību.

— Tagad, — viņš turpināja, — norēķināsimies, un lai tas notiek tādā veidā, kāds jums šķiet izdevīgāks. Man pieder ceturtā daļa iegūtā zelta, tā teikts mūsu līgumos. Esam izskalojuši divdesmit piecas vai trīsdesmit unces. Sameklējiet svarus. Sadalīsim zeltu. Un tu, Zigmund, nomēri man ceturto daļu pārtikas un noliec malā. Četri suņi pieder man, un man vajag vēl četru. Par suņiem samaksāšu jums ar savu inventārā un darba rīku daļu. Pieme- tīšu vēl savas sešas vai septiņas unces un rezerves šauteni ar patronām. Esat ar mieru?

Visi trīs vīri pagājās nostāk apspriesties. Kad viņi atgriezās, Zigmunds runāja visu vārdā:

— Mēs ar tevi norēķināsimies godīgi, Hičkok. No visa tu dabūsi savu ceturto tiesu, ne vairāk, ne mazāk; vari to ņemt līdzi vai atstāt. Suņi mums ir vajadzīgi ne mazāk kā tev, tātad tu dabūsi savus četrus, ne vairāk. Ja nevēlies saņemt savu daļu inventāra un darba rīku, ta ir tava darīšana. Ja gribi — ņem, ja negribi — atstāj.