— Viss pēc likuma burta, — Hičkoks grīni iesmējās. — Lai iet! Esmu ar mieru. Tikai pasteidzieties! Nevaru sagaidīt, kad tikšu prom no šīs nometnes un no jums, salašņas.

Visu sadalīja, nerunājot ne vārda. Hičkoks sakrāva savu trūcīgo mantību vienās kamanās, savāca un iejūdza savus četrus suņus. Inventāru un darba rīkus viņš neaiztika, toties iemeta kamanās pusduci suņu iejūgu un izaicinoši nolūkojas pārējos, vai tie ko neteiks. Taču tie tikai paraustīja plecus un nolūkojās, kā viņš pazūd mežā.

Pa sniegu uz vēdera lida cilvēks. Abās pusēs tumši rēgojās ar aļņadām nosegtās indiāņu nometnes teltis. Šur tur kāds izbadējies suns iegaudojās vai uzņerkstēja savam kaimiņam. Viens pat sāka tuvoties cilvēkam, kas līda pa sniegu, bet cilvēks sastinga. Suns ošņādamies pieskrēja tuvāk, tad vēl tuvāk, līdz varēja piegrūst purnu nepazīstamajam priekšmetam, kura, tumsai iestājoties, sniegā vēl nebija. Tad Hičkoks, jo rāpotājs bija viņš, piepeši pietraucās kājās, ar kailu roku sagrābdams dzīvnieka pinkaino kaklu. Sunim šis tvēriens nozīmēja galu; kad cilvēks nometās zemē un līda tālāk, suns palika guļam zvaigžņu gaismā ar pārlauztu sprandu.

Šādā veidā Hičkoks nokļuva līdz virsaiša teltij. Viņš ilgi nogulēja sniegā, klausīdamies teltī runājošo balsīs un cenzdamies uzminēt, kur varētu atrasties Sipsu. Šķiet, teltī bija daudz ļaužu un visi ļoti satraukti.

Beidzot viņš izdzirda meitenes balsi un aizrāpoja turp, tā ka viņus šķīra vairs tikai telts aļņādas pārsegs. Tad, rakdamies sniegā, viņš pamazām dabūja galvu un plecus zem aļņādas. Sejā viņam iesitās telts siltais gaiss, bet kājas un ķermeņa lielākā daļa vēl bija ārpusē; viņš pierima un nogaidīja. Saredzēt nekā nevarēja, viņš arī neuzdrošinājās pacelt galvu. Vienā pusē, šķiet, atradās ādu kaudze. Kaut arī viņš to nomanīja pēc smakas, tomēr drošības dēļ aptaustīja. Otrā pusē sejai pieskārās mīksta zvērādiņa, kas neapšaubāmi piederēja pie apģērba. Tur vajadzētu būt Sipsu. Kaut gan Hičkoks labprāt būtu gribējis dzirdēt viņu vēlreiz ierunājamies, viņš tomēr nolēma riskēt.