Šie segli ir laika ceļotāja sēdeklis miniatūrā. Pēc brīža es nospiedīšu sviru, unjnašīna dosies projām. Ta izzudīs mūsu ska­tieniem, aiztrauks nākotne un vairs neatgriezīsies. Apskatiet to labi. Apskatiet arī galdiņu un pārliecinie­ties, ka netaisu nekādus trikus. Es negribu zaudēt šo modeli un pēc tam klausīties, ka mani sauc par šarlatānu.

Kādu minūti valdīja klusums. Šķita, psihologs dzī­rās runāt ar mani, taču atmeta savu nodomu. Pēc tam Laika ceļotājs pastiepa pirkstu uz sviras pusi.

—    Nē, — viņš piepeši sacīja. — Dodiet man roku.

Pagriezies pret psihologu, viņš saņēma šī cilvēka

roku un lika tam izstiept rādītājpirkstu. Tādējādi psi­hologs pats aizsūtīja nebeidzamā ceļojumā laika mašīnas modeli. Mēs visi redzējām sviru pagriežamies. Esmu pilnīgi drošs, ka nenotika nekāda acu apmānī­šana. Uzvilnīja vēsma, un lampas liesma noraustījās. Nodzisa viena no svecēm uz kamīna dzegas, un mazā mašīna pēkšņi sašūpojās, kļuva neskaidra, kādu se­kundi mēs to redzējām kā spoku, kā blāvi spīdošu misiņa un ziloņkaula virpuli; un tā bija projām — no­zudusi! Uz galdiņa bija palikusi tikai lampa.

Bridi mēs visi klusējām. Pēc tam Filbijs nosodījās.

Psihologs atjēdzās no brīnumiem un piepeši palū­kojās zem galdiņa. Laika ceļotājs jautri nosmējās.