—    Nu? — viņš teica, likdams atcerēties psihologa pirmītējo «nu».

Pēc tam viņš uzcēlās, piegāja pie tabakas dozes, kas atradas uz kamīna dzegas, un, stāvēdams ar mu­guru pret mums, sāka piebāzt pīpi.

Mēs platām acīm vērāmies cits citā. ✓

—    Klausieties, — mediķis ierunājās, — vai jūs visu to domājat nopietni? Vai tiešām esat pārliecināts, ka jūsu mašīna devusies ceļot pa laiku?

—    Protams, — Laika ceļotājs atbildēja, noliekda­mies pie kamīna, lai aizdedzinātu savīstīta papīra ga­baliņu. Pēc tam, aizsmēķējis pīpi, viņš pagriezās, lai ieskatītos psihologam sejā. (Cenzdamies slēpt savu ap­mulsumu, psihologs paņēma cigāru un mēģināja to aiz­smēķēt, taču bija piemirsis nogriezt tam galu.) — Vēl vairāk: tur stāv gandrīz pabeigta liela mašīna, — mājastēvs norādīja uz laboratorijas pusi, — un, kad tā būs gatava, es pats uzņemšos šādu ceļojumu.

—   Tātad jūs apgalvojat, ka mašīna ieceļojusi nākotnē? — Filbijs noprasīja.

—    Nākotnē vai pagātnē — skaidri nezinu.

Pēc klusuma brīža psihologam iešāvās prātā kāda doma.

—   Ja tā vispār kaut kur devusies, tai jābūt pa­gātnē, — viņš teica.

—    Kāpēc? — Laika ceļotājs jautāja.

—    Manuprāt, tā nav kustējusies pa telpu, un, ja mašīna būtu ieceļojusi nākotnē, tad visu šo laiku tā aizvien vēl atrastos tepat, jo tai vajadzētu ceļot pa šo laiku.