— Bet, — es sacīju, — ja tā ieceļojusi pagātnē, mēs būtu to redzējuši pirmīt — kad ienācām šinī istabā; un pagājušo ceturtdien, kad bijām šeit; un aiz- pagājušo ceturtdien; un tā tālāk!
— Nopietni iebildumi, — provinces pilsētas mērs ar objektīva spriedēja seju piezīmēja, pagriezdamies pret Laika ceļotāju.
— Nepavisam, — Laika ceļotājs sacīja un, pievērsies psihologam, turpināja: — Padomājiet. Jūs jau varat to izskaidrot. Tas ir efekts, kas nesasniedz mūsu apziņas slieksni, vājināts efekts.
— Bez šaubām, — psihologs teica un centās mūs pārliecināt. — Psiholoģijā tas ir vienkāršs jautājums. Man vajadzēja to iedomāties agrāk. Tas ir viegli saprotams un lieliski noder par apstiprinājumu šim paradoksam. Mēs nevaram samanīt šo mašīnu, tāpat ka nevaram redzēt spieķi, ritenim griežoties, vai lidojošu lodi. Ja mašīna kustas pa laiku piecdesmit, simt reižu ātrāk nekā mēs paši, ja tā veic minūti, kamēr mēs veicam sekundi, tad iespaids, ko tā rada, ir, protams, vienāds tikai ar piecdesmito, simto daļu no tā iespaida, kadu tā atstātu uz mums, neceļodama pa laiku. Tas viss ir pilnīgi saprotams. — Viņš pārvilka roku pa vietu, kur bija stāvējusi mašīna. — Skaidrs? — viņš vaicāja smiedamies.
Kādu minūti mēs sēdējām un blenzām uz tukšo galdiņu. Pēc tam Laika ceļotājs mums jautāja, ko mēs domājot par visu to.