— Šovakar tas izklausās diezgan ticami, — mediķis sacīja. — Bet nogaidīsim līdz rītam. Rīts gudrāks par vakaru.
— Vai negribat redzēt lielo laika mašīnu? — mājastēvs jautāja.
Paņēmis lampu, viņš tūlīt mūs veda pa garo, caurvēja izaukstēto gaiteni uz savu laboratoriju. It skaidri atceros tricošo gaismu, viņa galvas plato; svešādo siluetu, ēnu rotaļas, atceros, kā mēs visi sekojam viņam samulsuši, bet skeptiski un laboratorijā aplūkojām tadu pašu mehānismu, kāds bija izzudis musu acu priekšā, tikai lielāku. Dažas detaļas bija no niķeļa, dažas no ziloņkaula, citas, domājams, izvīlētas vai izzāģētas no kalnu kristāla. Visumā mašīna bija gatava, tikai izliektie kristāla stienīši likās nepabeigti. Tie gulēja blakus dažiem rasējumiem uz darbgalda, un es paņēmu vienu no stienīšiem, lai to apskatītu labāk. Tas šķita no kvarca.
— Klausieties, — mediķis teica. — Vai runājat pilnīgi nopietni? Varbūt tas ir triks — tāpat kā spoks, ko rādījāt mums pagājušajos ziemsvētkos?
— Uz šīs mašīnas, — Laika ceļotājs atbildēja, augsti turēdams lampu, — es pētīšu laiku. Skaidrs? Vēl nekad savā mūžā neesmu runājis nopietnāk.
Mēs neviens īsti nezinājām, kā uzņemt viņa vārdus.
Pār mediķa plecu es saskatījos ar Filbiju, un viņš atturīgi man pamirkšķināja.