Atceros, ka šinī sakarībā diskutēju ar mediķi, ko piektdienā sastapu Linneja biedrībā. Viņš stāstīja, ka esot kaut ko līdzīgu redzējis Tibingenē, un lielu nozīmi piešķīra tam, ka eksperimenta laikā nodzisa svece. Bet viņš nevarēja izskaidrot, ka pastrādāts šis triks.

Man liekas, es biju viens no Laika ceļotāja visbie­zākajiem viesiem. Nākamajā ceturtdienā es atkal devos ii/. Ričmondu. Ierados vēlu un sastapu četrus piecus vī­rus jau sapulcējušos viņa viesistabā. Pie kamīna stāvēja mediķis ar papīra lapu vienā un pulksteni otrā rokā. Es aplaidu acis apkart, meklēdams Laika ceļotāju.

—   Jau pusastoņi, — mediķis sacīja. — Vai nesēdī- simies pie pusdienu galda?

—    Kur tad namatēvs? — es vaicāju.

—   Jūs tikko ienācāt? Diezgan savādi. Viņu aizka­vējis kaut kas svarīgs. Te viņš raksta, lai mēs sākot pusdienot pulksten septiņos, ja viņš nebūšot pārradies. Atgriezies viņš paskaidrošot visu.

—    Būtu tā kā žēl, ja pusdienas atdzistu, — sacīja kāda populāra dienas laikraksta redaktors, un ārsts tūlīt pazvanīja.

Bez ārsta un manis no iepriekšējās ceturtdienas viesiem vēl bija tikai psihologs. Pārējie bija Blenks — jau minētais redaktors, — kāds žurnālists un kāds kluss, kautrīgs bārdains cilvēks, ko nepazinu un kas visu vakaru, cik varēju vērot, nebilda ne vārda. Pie galda tika izteikti minējumi par namatēva prombūtni, un es pusnopietni aizrādīju uz ceļojumu pa laiku.