Tad redaktors vēlējās sīkākus paskaidrojumus, un psihologs nemās sausi stāstīt par «āķīgo paradoksu uu triku», ko bijām pieredzējuši pirms nedēļas. Viņa izklāsts bija pusē, kad durvis, kas veda uz gaiteni, lēnam un bez trokšņa pavērās. Es sēdēju ar seju pret durvīm un redzēju to pirmais.

—    Ahā! — es sacīju. — Beidzot!

Durvis atvērās platāk, un Laika ceļotājs stāvēja mūsu priekšā. Man izlauzās pārsteiguma sauciens,

—    Ak dievs! Kas noticis, cilvēk? — izsaucās mediķis, kas viņu ieraudzīja nākamajā mirklī, un visi pie­vērsās durvīm.

Viņa izskats radīja izbrīnu. Svārki bija apputējuši un dubļaini, piedurknes notraipītas zaļas; mati bija sajukuši un šķita sirmāki — vai nu aiz putekļiem un netīrumiem, vai tāpēc, ka zaudējuši krāsu. Viņš izskatī­jās bāls kā nāve; zodā redzēja tumšu apdzijušu brūci; seja bija novājējusi un pārvērsta, it kā viņš būtu cietis lielas mokas. Brītiņu viņš palika stāvam durvīs, kā apžilbis no gaismas. Pēc tam viņš ienāca istabā, kli­bodams līdzīgi klaidonim, kas noberzis kājas. Mēs klusēdami vērāmies Laika ceļotājā un gaidījām, ka viņš sāks runāt.

Neteikdams ne vārda, viņš piesteberēja pie galda un norādīja uz vīnu. Redaktors pielēja glāzi pilnu ar šampānieti un pabīdīja viņam tuvāk. Laika ceļotājs to iztukšoja, un dzēriens, kā likās, palīdzēja: viņš aplaida acis apkārt, un viņa sejā tikko manāmi pavīdēja agrā­kais smaids.