— Kas tad jums atgadījies, cilvēk? — ārsts jautāja.
Šķita, ka Laika ceļotājs nedzird.
— Neliecieties traucēties, — viņš sacīja tā kā stomīgi. — Man nekas nekait. — Viņš apklusa, pa-' stiepa glāzi, lai ielej vēl, un izdzēra to vienā .malkā. — Labs gan, — viņš noteica. Viņa acis iemirdzējās un vaigos sakāpa viegls sārtums. Skatiens pārslīdēja pār mūsu sejām, paužot tādu kā trulu atzinību, un klīda pa silto un mājīgo istabu. Pēc tam viņš atkal ierunājās, joprojām it kā meklēdams vārdus. — Es iešu nomazgāšos un pārģērbšos un pēc tam nonākšu lejā un visu izskaidrošu … Pataupiet man gabalu jēra cepeša. Es mirstu vai nost pēc gaļas.
Namatēvs uzlūkoja redaktoru, kas bija rets viesis, un pavaicāja, kā viņam klājoties. Redaktors sāka jautat.
— Drīz pastāstīšu, — Laika ceļotājs sacīja. — Es taču izskatos pēc ērma! Viens brīdis, un būšu kartība.
Viņš nolika glāzi un devās uz kāpņu telpas durvīm. Manu'uzmanību atkal saistīja viņa klibums un soļu klusā dipoņa. Kad viņš gāja ārā, es piecēlos un redzeju viņa kājas! Tanīs bija tikai zeķes, noplīsušas un asiņainas. Durvis aizvēras. Es gribēju sekot, bet atcerējos,