("IK |oli viņam nepatīk, ka veltīgi uztraucas viņa dēļ. I'/ KikIu bridi manas domas aizklīda projām. «Izcilais •/Inatnieks uzvedas savādi,» es piepeši dzirdēju sakām. I.r. bija redaktors, kas mēdza izteikties virsrakstu slila, 1111 šie vārdi lika manām domām atgriezties pie •.pn/.i apgaismotā pusdienu galda.

Kadu iiiiimiru viņš izspēlējis? — žurnālists brī­nījās. Vai tēlojis ubagu? Es netieku gudrs.

I s saskatījos ar psihologu, un viņa sejā bija la­sāms mana paša pieņēmums. Domāju par Laika ceļo- laju, kas stīvi klibo augšup pa kāpnēm. Manuprāt, neviens cits nebija ievērojis, ka viņš tāds klibs.

Pirmais no šī pārsteiguma pilnīgi atguvās mediķis. Viņš pazvanīja — Laika ceļotājs necieta, ka apkalpo- taji uzturas ēdamistabā — un lika atnest nākamo (•(lienu. Kaut ko noņurdējis, redaktors ķērās pie naža un dakšiņas, un klusais cilvēks sekoja viņa priekšzīmei. Pusdienas atsakas. Kadu laiciņu visa mūsu saruna bija tikai atsevišķi izbrīna saucieni; un pēc tam redak­tors iedegas ziņkārē.

—    Vai mūsu draugs savus nelielos ienākumus pa­pildina, lūgdams žēlastības dāvanas? Jefy vai node­vies uzdzīvei? — viņš jautāja.

—     Esmu pārliecināts, ka vainīga ir laika mašīna,— es sacīju un turpināju psihologa iesākto stāstu par mūsu iepriekšējo tikšanos.

Jaunie viesi neslēpa savu skepsi. Redaktors cēla ierunas. «Ceļojums pa laiku, neko teikt! Vai cilvēks var apputēt, vārtīdamies savā paradoksā?» Šīs domas uzjautrināts, viņš sāka zoboties.