Bet vajadzēja, lūk, notikt neparedzētai nelaimei, kas sajauca šo triju cilvēku dzīvi kā duļķainu ūdeni. Kādā jaukā vasaras dienā, kad Ansis bija iebraucis ezerā un pārliecās pār laivas malu, lai saplūktu ūdensrozes savai līgavai Ievai, pēkšņi ūdenī iekrita viņa sirds. Nu sirds, nu tiešām Anša krietnā un skaidrā sirds!
Vai tad varēja atstāt ezerā sirdi — un vēl tādu jaunu un labu sirdi? Nē, Ansis zināja, ka bez tās viņa turpmākajā dzīvē nebūs laimes, tāpēc sameklēja makšķeri, piesēja tai sudraba āķi un mēģināja izzvejot savu sirdi no ezera dzelmes.
Pienāca vakars. Pirmo reizi Anša māte pati vilka no akas ūdeni un nesa smagos nēšus, pirmo reizi cēla plecos zāļu nastu. Pirmo reizi Ansis nepārnāca mājā, bet pārgulēja turpat ezera krastā, lai rītā ar mazu gaismiņu sēstos laivā un brauktu meklēt savu sirdi.
Diena pēc dienas aizritēja Ansim uz ezera, mātei — smagā darbā, bet Ievai — sirdsēstos un asarās. Ansis, mātes labais dēls, vairs ne pirksta nepiedūra mājai un vasaras darbiem. Labība noklāpēja uz lauka nepļauta, zirdziņš noliesēja nebarots, ziemai netika sagādāta ne pagale malkas. Velti Ieva staigāja gar ezera malu un sauca Ansi mest mieru nepārtrauktajai makšķerēšanai. Ansis, viņas mīļais Ansis, bija kļuvis kurls pret līgavas izmisīgajām lūgšanām.
Skarba un draudīga tuvojās ziema. Izputēja Anša un Ievas kāzas, nepiepildījās mātes klusā cerība, ka, aukstumam iestājoties, dēls atmetīs māžošanos ar makšķeri un turēsies pie mājas. Jā, tiesa, naktīs viņš pārgulēja savā gultā, bet, gaismiņai austot, uzkrāva mugurā darba rīkus