Princese Salna noliecās pie strauta, uzpūta tam elpu, un acumirklī ūdens sasala ledū. Viegli un cēli viņa pārgāja pār ledus tiltu un pastiepa savas rokas pret jaunāko dēlu.
— Ne, ne, pagaidi! — tas atgaiņājās. — Tev vēl jāiztur ugunspārbaude.
Viņš nostājās aiz sava ugunskura un aicināja:
— Nāc pāri, daiļava, ja mani mīli!
Un princese Salna kā neprātīga metās ugunī. Jau puisim likās, ka tā pieskaras viņam vēsām lūpām, kad pēkšņi tā izgaisa. Tikai ugunskurs nočūkstēja, it kā tajā kāds būtu ielējis ūdeni. Pēc sauleslēkta tēvs izgāja dārzā un priekā iekliedzās. Krāšņa, sārtbaltos ziedos līkstoša, stāvēja jaunākā dēla nosargātā ābele.
SIRDS EZERA
ANSIS bija labs dēls savai mātei. Nekad viņš neļāva tai nest smagos ūdens nēšus no akas vai celt mugurā zāļu nastas. Viņš pats apdarīja visus grūtākos darbus un palīdzēja ari vieglākajos. Viņu mājiņa allaž bija tīra un apkopta, žogi ar kāršu rozēm apaudzēti, bet dārziņā visu vasaru ziedēja puķes.
Kaimiņos dzīvoja Anša saderētā līgava Ieva, krietna, strādīga meiča, un tas bija jau stingri norunāts, ka rudenī Ansis viņu ievedīs savā mājā kā mīļu sievu un saticīgu vedeklu.