un brida pa dziļo sniegu uz ezeru, cirta ledū caurumus un nopūlējās līdz dziļai krēslai, lai atrastu savu sirdi.
Tā gāja gadi un atkal gadi. Tie sadrupināja Anša mājiņas jumtu, un ūdens gāzās uz grīdas un guļu vietās. Pavards sagruva, un dūmi ēda māmuļai acis, kas jau tā sūrstēja no asarām.
— Ansim nav sirds! — viņa nopūtās, sastingušiem pirkstiem lāpīdama dēla noplīsušos cimdus.
— Ansim nav sirds! — dusmās izsaucās Ieva un pieņēma cita puiša bildinājumu.
— Ansim nav sirds! — nogrozīja galvu kaimiņi, iedami garām pussagruvušajai mājelei ar sakritušo žogu un nezāļu pārņemtajām norām.
Ilgi vārga un nīkuļoja Anša māte, dēla nekopta, kamēr nāve par viņu apžēlojās un pasauca sev līdzi. Nevienu puķīti neuzdēstīja dēls uz viņas kapa kopiņas. Tikai trešajā vasarā uz tās uzdīga dadža sēkliņa, ko putniņš bija atnesis no Anša mājas pagalma.
Gadi, gadi, kur viņi paliek, tie, kas aizgājuši? Laikam sagulst uz cilvēku pleciem, jo kas gan cits saliektu za- ļokšņo jaunekļu augumus?