Kas gan cits padarītu stīvas viņu vingrās kājas, kas trīcinātu viņu citkārt spēcīgās ro­kas? Kurš būtu varējis pateikt, ka aizsteigušies jau desmit un vēl divdesmit gadu, ja pēkšņi neieraudzītu, ka uz ezera laivā nesēž vairs kādreiz brašais, jaunības pārpilnais An­sis, bet sirms, salīcis večuks? Un tā skaistā jaunava, kas vakaros pie ezera mazgā kājas, tā taču nav kādreiz jaukā Ieva, bet viņas meita Magone. Ieva, vai! — Ieva ir tā īgnā, rūcīgā veča, kas katru dienu šķendējas par dulnajiem makšķerniekiem, šiem diedelniekiem, kas tik vien zina kā sēdēt uz ezera, kamēr kārtīgi cilvēki strādā godīgu darbu.

Jā, jā, tie ir gadi, kas pārvērtuši ir Ansi, ir Ievu tā, ka mums grūti viņus pat pazīt.

Bet reiz, tas bija pavasarī, Ansis izvilka uz makšķeres zelta zivtiņu. Un gluži kā pasakā zivtiņa sāka runāt.

—     Mīļo Ansi, atlaid mani, — tā lūdzās. — Atlaid mani, un es izpildīšu tavu sirsnīgāko vēlēšanos.

—    Vai tu vari atnest manu sirdi? — cerībās iededzies, jautāja Ansis.

—    Jā, varu, — atbildēja zivtiņa. — Tavu sirdi paņēma mūsu ezera nāriņa. Viņa to lieto par spilvenu,

—    Tad atnes manu sirdi, un es nekad vairs neķeršu nevienu zivi! — apsolīja Ansis un palaida zelta zivtiņu.

—     Plinkš-plunkš, plinkš-plunkš! — zivtiņa aizpeldēja un ienira dzelmē.