—    Plinkš-plunkš, plinkš-plunkš! — zivtiņa iznira no dzelmes un piepeldēja pie laivas, turēdama mutē Anša sirdi.

Viņš paņēma sirdi un ielika atpakaļ krūtīs. Ak, pasaulīt, kur tu tik skaista! Lūk, ievu krūms ezera malā — pa kuru laiku tas uzplaucis balts un smaržīgs? Un kur tas cīrulis radies, kas plivinās debesu zilgmē un vītero tik līksmi, ka gribas dziedāt tam līdzi? Paga, paga, bet vai tad nav laiks arājam stāties uz vagas? Ai, ai, un kāda izskatās tā māja ezera krastā — vai tiešām tādā graustā mitinājies viņš, Ansis, kas agrāk nevarēja paciest ne mazāko nekārtību savā mājā! Pie darba, pie darba, Ansi! Visam vajag izska­tīties atkal tā kā tavos jaunības gados, kad tu te dzīvoji ar savu māti.

—      Māte! Kā es varēju nodarīt viņai tā pāri! — sirdsap­ziņas mocīts, Ansis pēkšņi iešņukstējās un steidzās uz kap­sētu, lai vismaz sakoptu viņas kapu un kaut jel tā parādītu mīlestību, kuras tai aptrūka, kopš Ansim pazuda sirds.

Centīgi jo centīgi Ansis tagad darbojās ap savu mājiņu, līdz saveda to agrākajā kārtībā. Palūdzis kaimiņiem zirgu, viņš uzara aizlaisto lauku, aizņēmās sēklu un apsējās.

—     Nez, kāda bite vecajam Ansim iekodusi, ka nu pa­visam atmetis makšķerēšanu? — spriedelēja kaimiņi.

—    Dažam jau prātiņš tā pavēlāk aizmetas, — citi no­smējās.

Bet sirds, tā pati sirds, ko Ansis tik cītīgi bija meklējis desmit un vēl divdesmit gadus, tā kļuva par viņa postu tagad, kad plecus bija saliecis laika smagums.