Viņam taču vajadzēja pasēdēt uz mūrīša tādos vakaros, kad jaunieši pulcējas upes līcī uz dejām, vai arī ar citiem večiem gudri paspriedelēt par rītdienas laiku, par ražas izredzēm, par kariem — vai tie būs vai nebūs. Vajadzēja kopā ar ve­čiem Jāņu vakarā izdzert dažus kausus alus, izsmēķēt kādu pīpi pašaudzētas tabakas. Bet šī sirds — nu taisni kā tāda auša — tā velk mūsu Ansi tikai uz to pusi, kur jaunas meičas, saspiedušās pulciņā, gaida jaunekļus tās uz deju uzlūdzam.

Un Ansis uzlūdza meičas vienu pēc otras uz valsi, uz polku, viņš dejoja līdzi sudmaliņas un mēģināja izlēkt pat jauno laiku dejas, kādu viņa jaunībā vēl nebija.

Sākumā meičām patika jautrais večuks. Vienu deju ar tādu izdejot, protams, bija patīkami. Bet visas citas taču katrai gribas dejot ar to vienu, ar savējo, un tāpēc viņas drīz vien sāka bēgt no «uzbāzīgā krepeļa», «nāves parād­nieka», «līkanša», «vecā ķēma» un vēl citādām apsaukām izsmietā Anša.

Eh, lai viņas ņirgtu, šīs jaukās aušas un vējagrābsles, ja tikai tā viena, tā jaukākā, visdaiļākā un tīkamākā — smuidrā Magone vienmēr tik nicīgi nenovērstu savu sārto vaigu un zilās, spulgās actiņas, kad Ansis tai tuvojās, lai lūgtu uz deju.