Neēdušas un nedzērušas Ziemelis vakarā pārdzina tēva aitas un salaida aplokā.
— Slikti esi ganījis aitas, mans dēls, — smagi nopūtās Vējš.
— Tie jau ir sātani, ne aitas, — Ziemelis nikni atkliedza.
Otrā dienā gana gaitas uzņēma aušīgais Austrums. Viņš
uzvilka platu mēteli, ap kaklu apsēja sarkanu lakatu, bet cepuri — ak, cepuri viņš atkal bija pazaudējis un arī šoreiz neatrada. Pārāk gari un izspūruši bija viņa rudie mati, lai uz tiem turētos cepure.
Jau pirms saullēkta viņš izdzina aitas no aploka. Garu pātagu šmiukstinādams, viņš trieca tās uz rietumu pusi. Sarkanais lakats plandījās gaisos un atspīdēja pie debesīm kā sārta rīta blāzma.
Aizdzinis aitas līdz pusrietumiem, Austrums pēkšņi pār- lēma labāk dzīt tās uz dienvidiem. Atkal viņš savicināja savu pātagu, aizskrēja aitām priekšā un pagrieza uz dien-
vidu pusi. Šis nepastāvīgais auša — viņš nekad neko neizdarīja līdz galam un arī todien notrenkāja aitas uz visām debesu pusēm, bet līdz ganībām tā ir neaizlaida. Norietēja saule, un Austrums atjēdzās, ka laiks dzīt mājup. Atkal viņš steidzās, šmīkstināja pātagu, un viņa sarkanais lakats plandījās gaisos kā sārta vakarblāzma.
— Slikti esi ganījis, dēls, — saņemdams nogurušās aitas, nopūtās Vējš.