—    Ej tu tādas vējagrābsles nogani, — Austrums iesmējās.

Trešajā dienā ganāmpulku vajadzēja pārņemt Rietenim. Gauss un tūļīgs pēc dabas, viņš ilgi nevarēja izdomāt, ko vilkt mugurā, ko aut kājās, ko likt galvā. Kamēr viņš sameklēja veco, pelēko tēva mēteli, kamēr izmērcēja sakal­tušās pastalas, kamēr nosēja galvu ar skrandainu aukles lakatu — skaties vien, saule jau lielā gabalā. Izlaidis aitas, viņš nezināja, uz kurām ganībām dzīt, un ļāva tām iet, kur pašām iegribas. Nejuzdamas stingru gana roku, aitas izklīda uz visām pusēm. Rietenis apjuka un noskuma, jo te nebija neviena, kas pateiktu, ko nu darīt. Viņš apsēdās debesu čokurā un sāka raudāt. Viņš raudāja, raudāja un raudāja, un asaras kā lietus lāses krita uz leju, izmērcēja ganības un aitu kažociņus. Piesmirkušas un smagas vakarā aitas atvilkās mājā bez gana. Rietenis vēl sēdēja debesu čokurā un raudāja, kamēr tēvs atnāca viņu meklēt un aizveda mājā.

—    Slikti, slikti, dēls, — Vējš bēdīgi nogrozīja galvu, un Rietenis atkal iešņukstējās.

Tā pienāca Dienvida kārta ganīt mākoņu aitas. Viņš izgāja kreklos, kailām kājām, šis maigais zēns ar linu baltiem matiem un neaizmirstuļu acīm, un neņēma līdzi neko citu kā savu kārkla stabuli.

Kad Dienvids pielika pie lūpām stabuli, visu plašo āri pāršalca līksma melodija. Priecīgi lēkādamas, aitas steidzās uz ganībām. Kad tās bija labi paēdušas, Dienvids paņēma uz pleciem lietus mākoni un nesa aitām, lai tās padzertos un atkal varētu mieloties jaunās ganībās.