Vakarā Vējš sagaidīja mājā savu smaidīgo stabulnieku un brangi izganītu aitu baru.
— Labi esi ganījis, mans dēls, nav vārdam vietas, — tēvs uzslavēja Dienvidu. — Būs jādod tev lielā puse debesu pļavu un aitu.
Tā arī notika.
Dienvids arī turpmāk pats ganīja savu ganāmpulku un nezināja, ka viņa trīs brāļi aiz skaudības griež zobus, vij pātagas vai naktīs raud.
Un tāpēc dažreiz, kad maigais Dienvids nes aitām mākonī ūdeni, pēkšņi melnā zirgā atauļo Ziemelis, ar ugunīgu zobenu pārcērt mākoni, un ūdens izlīst zemē kā strauja lietus gāze. Dārdoši aurodams, viņš atkal aizdrāžas, lai slepenībā uzkrātu jaunas dusmas.
Bet dažreiz, pilnīgi negaidot, pirms saules lēkta debesu
malā parādās sārta rīta blāzma, un drīz vien, pātagu švīkstinādams, debesīs plosās aušīgais Austrums. Skaļi smiedamies, viņš trenkā Dienvida aitas te uz vienu, te otru pusi, līdz vakarā pazūd aiz apvārkšņa, pie kura vēl ilgi kā sārta vakarblāzma deg atgaisma no viņa sarkanā lakata. Tomēr visnepatīkamākā Dienvidam ir Rieteņa skaudība. Kad Rietenim no bēdām sirds kļūst pārāk smaga, viņš uzkāpj debesu čokurā un raud un raud, un raud, un asaras kā lietus krīt uz leju un izmērcē debesu ganības un aitu kažociņus. Arī Dienvidam tad kļūst skumji un pār viņa vaigiem norit divas siltas asaras. Bet viņš ātri attopas, tver savu stabuli un, klau, visu plašo āri pāršalc līksma melodija.