PASAKA

KĀDAM vecītim dārzā bija četras ābeles. Kad tās pirmo­reiz uzziedēja sārtbaltiem ziediem, priecājās vecā vīra sirds, ka rudenī katra zariņa galā šūposies sarkans ābo- lītis.

Bet nebija vēl ābeles pusziedā, kad vienā naktī tai pašai košākajai kāds ļaundaris bija nomaitājis visus ziedus.

Apraudājās vecītis un teica savam pirmajam dēlam:

— Tā nevar to lietu atstāt. Kad pienāks vakars, apjozies ar zobenu un ej sargāt dārzu.

Vakarā vecākais dēls apjozās ar zobenu un paslēpās ābeļu dārzā. Visu nakti viņš staigāja gar sētu, bet neviens ļaundaris dārzam netuvojās. Kad aiz egļu galiem pavizēja rītausmas zaļganais loks, dēls nolēma, ka ir jau pietiekami gaišs, lai svešais postītājs vairs dārzā nenāktu. Viņš gāja mājās, nolikās uz silta mūrīša un aizmiga saldā miegā.

Bet rītā … ak vai! Atkal viena ābele stāvēja brūna, it kā ugunī apsvilušiem ziediem.