Apraudājās vecītis un teica savam otrajam dēlam:
— Tā nevar to lietu atstāt. Kad pienāks vakars, ej sargā dārzu un esi modrāks par savu brāli.
Vakarā vidējais dēls izgāja sargāt dārzu. Visu nakti nemanīja neviena tuvojamies, un, kad aiz egļu galotnēm pavizēja rītausmas zaļganais loks, arī viņš gribēja iet mājā un likties uz mūrīša gulēt. Bet nebija vēl ticis līdz vārtiņiem, kad izdzirda zirga pakavu klaboņu.
— Dipadadap! Klipklabaklap! — klaboņa skanēja arvien tuvāk, līdz viņš ieraudzīja pa gatvi auļojam baltu kumeļu, kuram mugurā sēdēja skaista jaunava. Viņa piejāja pie vārtiņiem un nolēca no kumeļa tik strauji, ka nošķinda ledus tilkām līdzīgās krelles, kas vairākām kārtām apvija viņas kaklu. Skaistules seja bija balta kā pirmais sniegs, un viņas gaišos matus rotāja sarmas kristālu vainadziņš.
— Labrīt, manu jauko zēn! — viņa sveicināja dārza sargātāju, un viņš apmulsis atvēra vārtiņus un ielaida agro viešņu dārzā. Viņa sniedza tam roku, aukstu kā ledus gabaliņu.
— Tu esi nosalusi, cēlā jaunava! — vidējais dēls līdzjūtīgi iesaucās. — Ienāc mūsu mājā un sasildies, — viņš laipni aicināja.
— Vispirms parādi man savu brīnišķo dārzu, — lūdza meitene, un vidējais dēls to veda gar ziedos uzplaukušo