ābeli. Skaistule apstājās pie tās, uzpūta ziediem savu elpu, un tie sastinga, it kā būtu no ledus.
— Kāda tev auksta elpa! — puisis brīnījās. — Ļauj man tevi sasildīt, — viņš žēlodams pastiepa pret viņu rokas. Bet skaistule arī viņam uzpūta savu auksto elpu, un tālāk viņš vairs nejuta itin neko, kamēr tēvs to atrada zem ābeles, kuras ziedi bija sačokurojušies un nobrūnējuši kā pēc ugunsgrēka.
Tikai pret vakaru atdzīvojās pārsalušais zēns, bet tā arī nevarēja pateikt, vai skaisto jaunavu redzējis īstenībā vai sapņos, gulēdams zem ābeles.
Vakarā jaunākais dēls pats pieteicās nosargāt pēdējo ziedošo ābeli. Par vidējā brāļa stāstu viņš tikai pasmējās — gan puisis būs nak^ī nolicies uz aukstas zemes un pārsalis, bet skaistā jaunava — nu, kam gan tā sapņos nerādās!
Laiku īsinādams, jaunākais dēls iekūra ugunskuru un skatījās, kā dūmu zirgi auļoja uz debesīm, kā dzirksteļu spieti uzlidoja nakts tumsumā un kā liesmu mēles kāri laizīja valgo gaisu.
Jau zaļgana rīta blāzma iezaigojās aiz egļu galotnēm, kad jaunākais dēls izdzirda gatves galā pakavu dipoņu:
— Dipadadap! Klipklabaklap!
Skaista jaunava baltā kumeļā pieauļoja pie dārza vārtiņiem, krellēm kā ledus tilkām skanot, nolēca zemē un uzsauca dārza sargam:
— Labrīt, manu jauko zēn!
— Labrīt, labrīt, daiļava! — jaunākais brālis atņēma sveicienu, bet vārtiņus vaļā vērt nesteidzās.